Jūs saprotat, cik ļoti paļaujaties uz tālruni tikai tad, ja tas ir jāizslēdz

To visu laiku dzirdat: viedtālrunis ir labākais veids, kā uzturēt kontaktus ar draugiem un ģimeni, zināt, kas notiek pasaulē, un šad un tad izklaidēties. Bet es uzzināju, ka jūs varat kļūt atkarīgs no tā, ka tas ir vienīgais veids, kā veikt šīs lietas, un, ja jums to nav, jūs varat justies zaudēts.

Man ir bijusi virkne ārstu, kuri šoziem zondēja un pļāpā man mugurā. Man tas nav kaut kas neparasts, taču šī kārta ietvēra trīs nelielas operācijas. Labi. Man nupat bija izdarīts trešais (un pēdējais, paldies debesīm) un netīšām pavadīju laiku, lai atdalītos no visa, jo biju bez sava telefona.

Es tikko biju pabeidzis lietu un mēģināju ērti nokļūt neērtajā slimnīcas gultā. Es nokļuvu savā mazajā paciņā (Esi gatavs; to man iemācīja skautu meistars!) Un satvēru telefonu, lai nosūtītu dažas ziņas maniem cilvēkiem. Es tikko biju beidzis pasēdēt pie Daniela un pārējās apkalpes, lai viņiem paziņotu, ka esmu izdzīvojis, un medmāsa ar skatienu sejā, kas teica: “nestrīdies ar mani”, man lika to izslēgt un nodot man sievu izvest no istabas. Acīmredzot mana istaba ietilpa intensīvās terapijas palātā un tajā bija skābekļa līnijas (vai kaut kas tāds, es neesmu medicīnas tehniķis) un elektronika nebija atļauta. Nekāds liels darījums, es tur biju tikai vienu nakti, lai viņi varētu skatīties, kā es gulēju, vai arī kaut ko rāpojošu, ko viņiem patīk darīt slimnīcās. Vai arī tā es domāju.

Esot viena ar savām domām, nebija gandrīz tik jautri, kā es jebkad biju iedomājies, ka tā būtu.

Mana sieva pārliecinājās, ka esmu apmetusies, tad viņai bija jāiet strādāt. Tātad tas bija tikai es un manas domas. Grāmata, kuru biju plānojusi lasīt, bija iekurtā grāmata manā telefonā. Nebija ne televizora, ne radio, ne kaut kas, izņemot mani un mazo balsi galvā. Parasti cilvēki gulēja šajā telpā, es tikai tajā, jo plānošana ap slimnīcas remontu padarīja to tukšu un ērtu. Man burtiski nebija nekā cita, kā sakniebt īkšķus līdz nākamajam rītam, kad varēju aizbraukt, un tas vienkārši satracināja. Es būtu varējis atnest grāmatu vai žurnālu kaudzi vai kaut ko citu, lai pakavētu laiku, bet es to nedarīju, jo mans tālrunis visu to dara.

Es zinu, ka šeit neesmu viena. Nevis iestrēdzis slimnīcas gultā, bet gan atkarībā no mana tālruņa, lai tas būtu visādi. Šie mazie sīkrīki ir iestrādājuši mūsu dzīvi un aizstājuši tik daudz lietu, piemēram, grāmatas vai mūzikas atskaņotājus vai pat televizorus, un es vienmēr to esmu uztvēris kā pašsaprotamu - man vienmēr tālrunis ir kabatā. Tas nozīmē, ka man ir ziņas, mūzika, YouTube un Netflix, kā arī veids, kā visu laiku ar mani sarunāties ar reāliem cilvēkiem un nekad divreiz par to nedomāju. Vismaz līdz brīdim, kad bija par vēlu kaut ko darīt.

Man ļoti patīk, ka man ir telefons, kas to visu izdara, bet es arī sākšu iesaiņot grāmatu.

Ir lieliski, ka mums ir šie brīnišķīgie kontrakcijas un ka viņi var izdarīt tik daudz lietu. Bet es nākamreiz pārliecināšos iesaiņot grāmatu vai divas, plānojot dienu vai divas būt prom no mājām, jo ​​bez telefona es jutos izolēts un vienatnē, kad tiku galā ar garlaicību. Un šī bija tikai viena diena; Es nevēlos domāt par pārtraukšanu uz ilgāku laiku. Esot viena ar savām domām, nebija gandrīz tik jautri, kā es jebkad biju iedomājies, ka tā būtu.